Jaunumi

Par Mums

Ir jāapdomājas, lai nekļūtu par uzbrukuma mērķi

Nav patīkami atzīt, ka mūsu „lepnā Latvija” nevienu neinteresē un neko nenozīmē lielās politikas pasaulē. Ne jau tādēļ, ka mums ir maza teritorija un maz iedzīvotāju, kaut gan izmēram, neapšaubāmi, ir nozīme. Taču uz planētas ir arī mazas valstis, pret kurām ar cieņu izturas pat spēcīgas lielvalstis. Atī mēs noteikti varētu būt to skaitā, ja vien paši sev nebūtu izvēlējušies  muļķīga un spiedzīga šuneļa lomu, kuru pavadā ved saimnieks zvaigžņotā strīpainā hūtē un kurš visu laiku raujas pariet uz kaimiņu lāci. Tas kādu laiku pacieta šo  vaukšķēšanu, bet, kad viņam tas apnika, mazliet pakustināja ķepu, un visa mūsu lauksaimniecības ražošana   līdz ar citām pusdzīvās ekonomikas nozarēm sāka raustīties pirmsnāves agonijā. Savukārt aizokeāna saimnieks nesteidzas palīgā, ja nu vienīgi jaunie „brāļi” no ES „piesviedīs” afrikāņu bēgļus, lai mūsu pelēcīgā ainava „iemirdzētos” spilgtās krāsās.

Nē, tas nav ļauns prieks. Man ir sāpīgi redzēt mūsdienu Latviju, kas ir pagalam nolaidusies gan savas tautas, gan pasaules sabiedrības  acīs, kaut gan amerikāņu kuratori mums liekulīgi iegalvo, ka viss esot OK. Taču mēs neesam akli. Atšķirībā no aizjūras tēvoča, mēs zinām, kas notiek mūsu dzimtajā viensētā. Kamēr mēs izturējāmies pret Krieviju pieklājīgi, preču apgrozījums, kā atzīmēja KF vēstnieks Latvijā A.Vešņakovs, no 2007. līdz 2014.gadam pieaug vairāk nekā četras reizes: no  3 līdz 13 miljardiem $. Kam klājās slikti? Piena rūpniecības darbiniekiem? Zivju pārstrādātājiem? Dzelzceļniekiem?  Protams, nē. Slikti bija kolektīvajam aizokeāna tēvocim Semam, kurš iesaistīja ES sankciju karā ar Krieviju. Savukārt Eiropa ar prieku to atbalstīja. Vienīgi prieks pārgāja jau aizvadītā gada rudenī līdz ar pirmo ražu, un atgriezties nesolīja. Latvija, tāpat kā citas valstis, pilnā mērā izjuta, kādas ir paģiras svešos svētkos. Tašu šķiet, tas nebūt nav viss.

Lielbritānija gatavojas nosūtīt uz mūsu balsti, kā arī uz Lietuvu un Igauniju savus karavīrus, lai, kā šādi soli skaidro plašsaziņas līdzekļi, kopā ar ASV un Vācijas apakšvienībām aizstāvētu Baltiju „potenciālās Krievijas agresijas” gadījumā un pastiprinātu NATO austrumu robežu aizsardzību. Uz pašreizējo Sīrijas notikumu fona tāda vecāko NATO partneru dāvana izskatās vairāk nekā apšaubāma. Amerikāņi, vairākus gadus neatlaidīgi virzot Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēmu pie Krievijas robežām, vienlaicīgi nekaunīgi apgalvojot, ka tas nav pret KF, bet gan pret  и Irānu, taču patiesībā mērķis ir viens: turēt pilnīgā kontrolē, Krievijas eiropejisko daļu. Un saimnieciski un pārliecināti veidoja militārās bāzes  visās Austrumeiropas valstīs.

Kad 2007.gadā V.Putins Minhenes runā brīdināja par Krievijas asimetrisko atbildi, neviens tam nepievērsa uzmanību. 2015.gada oktobra sākumā noskaidrojās, ka veltīgi. Pēc Sīrijas teroristu pozīciju apšaudes ar raķetēm no nelieliem  kuģiem Kaspijas jūrā, kuras notrieca mērķus ar precizitāti līdz trim metriem, pat vienkāršiem, iedzīvotājiem kļuva skaidrs, ka visa  Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēma ir fikcija un miljardi dolāru iztērēti veltīgi. Tā nespēs notriekt spārnotās raķetes, kas lido nelielā augstumā. Tātad, tā nebūs spējīga atvairīt preventīvo triecienu. Līdz ar to visas šīs NATO bāzes, visa Eiropas drošība kopumā, maigi sakot, rada šaubas, bet

runājot skarbi, – ja Krievija vēlēsies, Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēma kļūs par vienu lielu uzbrukuma mērķi un nevienam nepalīdzēs. Turklāt, kā apgalvo amerikāņi, Krievijai tagad ir spārnotās raķetes, kuras var palaist no lidmašīnām, un tās spēj sasniegt mērķus 2,5 tūkstošu un pat 5 tūkstošu kilometru attālumā. Tas ļauj notriekt par Ziemeļamerikas objektus, neatstājot KF gaisa telpu. Taču, acīmredzot, mūsu pašmāju ekspertu rīcībā tādas informācijas nav. Un viņi nesaprot (vai izliekas, ka nesaprot), ka mūsu valstij ir muļķīgi cerēt uz jebkādu palīdzību vai aizstāvību. Tieši pretēji, nākot klajā ar paziņojumiem par sevi kā uzticīgu NATO partneri, izvietojot šeit alianses karavīrus un bruņojumu, mēs kļūstam par ļoti aizvainojamu un ļoti tuvu uzbrukuma mērķi. Ir pienācis laiks apdomāties un beidzot saprast, ka patiesu drošību tādai valstij, kāda ir mūsējā, var garantēt vienīgi neitralitātes nostāja un, ja ne tāda, kad demonstratīvi tiek izrādīta cieņa, tad vismaz pieklājīgi  savaldīga attieksme pret Krieviju – valsti, pateicoties kurai Latvija divas reizes ieguva neatkarību un pašsaglabāšanās iespēju.

Igors Meļņikovs