Jaunumi

Par Mums

No žoga – līdz saulrietam?

Kārtējo reizi „iepriecināja” paziņojumi  masu informācijas līdzekļos, ka Latvija sāk celt uz robežas ar Krieviju žogu  pret nelegāļiem. Šim darbam jau ir iedalīti  500 tūkstoši eiro, un nākamgad gaidāmi vēl 3 miljoni. Mūsu valsts IeM vadītājs R.Kozlovskis paziņoja, ka žoga garums būs 90 km, tas būs aprīkots ar videonovērošanas kamerām, dzeloņdrāti, sensorsistēmām. Vārdu sakot, nauda tiks aprakta, nesot labumu valstij. Vien jāvaicā, vai šādi ieguldījumi mūsu valsts drošībā atmaksāsies? Lēmums būvēt sienu, lai ierobežotu nelegālo imigrantu plūsmu, radās pēc paziņojumiem par 10 vjetnamiešu tautības nelegāļu aizturēšanu, kuri pirms dažām dienām nokļuva Latvijā no Krievijas. Te uzreiz rodas vairāki jautājumi. Vai tad vjetnamieši nenonāca Latvijā agrāk? Nonāca, turklāt Apbrīnojami regulāri un daudzu gadu garumā, sakot no deviņdesmitajiem gadiem. Viņus izraidīja, taču sabiedrībā to neviens pat nemanīja, bet augstie ierēdņi nerunāja par valsts drošības apdraudēšanu, kur nu par žoga celtniecībai nepieciešamajiem miljoniem. Kas tad tagad ir mainījies?  Kādēļ žogs jābūvē tikai nelielā posmā uz robežas ar Krieviju, ja pārējie simti kilometru paliks nekādi nenožogoti?  Un ko lai iesāk ar Baltkrievijas robežu? No šīs valsts oktobra pirmajā pusē vien Latvijā divas reizes iekļuva irākieši, ik reizi 30 personas.  Kādēļ uz Baltkrievijas robežas nav paredzēts būvēt sienu, ja šeit nelegālo migrantu ieceļošanas risks  arvien pieaug?

Starp citu, dzīve liecina, ka nekādi nožogojumi nevar būt efektīvi. Piemēram, Ungārijā, kur šāda būve jau ir ierīkota, bēgļi sekmīgi pārvar šķērsli, izveidojot pazemes eju zem tā. Pie mums tas būs daudz vieglāk, jo  mūsu augsne ir tīra smilts;  parakumus var izveidot pat ar kailām rokām. Vārdu sakot, – saprātīgi domājot, stiepļu žoga ierīkošana nešķiet laba ideja. Tomēr palūkojoties uz šo lietu no līdzekļu apguves viedokļa, te izdevīgums neapšaubāmi ir acīm redzams.  Tiesa, ne tik daudz valstij un sabiedrībai, cik tiem, kuriem tiks atļauts īstenot ieplānoto.

Spriežot pēc jaunākajiem paziņojumiem, 3,5 miljoni žogam ir tikai sākums ieguldījumiem dārgā projekta ar nosaukumu „bēgļi” īstenošanai. Saeimas Eiropas lietu komisijā tika iesniegts valdības plāns bēgļu uzņemšanai Latvijā. Tā autori – dažādu ministriju ierēdņi iesniedza savas aplēses, kas liecina par to, ka ar bēgļiem saistītās izmaksas tuvāko pusotra-divu gadu laikā tikai pieaugs, turklāt to lauvas tiesa būs paredzēta nevis nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri kara dēļ atstājuši dzimtās vietas, bet gan mūsu ierēdņiem. Piemēram, Latvijas amatpersonas par 135 667 eiro dosies uz bēgļu atlasi Itālijā un Grieķijā un pastāstīs potenciālajiem pārceļotājiem par Latviju un  uzvedības noteikumiem mūsu valstī. Citi par 215 400 eiro noņems pirkstu nospiedumus piespiedu „viesiem”, izmantojot šim nolūkam jaunāko aparatūru. Trešie veiks katra bēgļa primāro medicīnisko pārbaudi par 262 eiro 2016.gadā, un no 2017.gada – par 437 eiro. Turklāt prāva nauda būs nepieciešama jaunu autobusu iegādei, lai tajos vadātu bēgļus, to darbinieku skaita palielināšanai, kuri ar viņiem strādās. Paredzēts arī uzbūvēt daudzfunkcionālu centru, kas izmaksās 800 000 eiro, un stadionu par 300 000 eiro Muceniekos. Līdzekļus paredzēts ņemt no valsts un pašvaldību budžeta. Turklāt būs jābūvē dzīvokļi bēgļiem… Vārdu sakot, vairākus nākamos gadus ierēdņiem nebūs laika garlaikoties – būs jāapgūst finanšu ienākumi, Un, pats galvenais – bez jebkāda riska uzņemties atbildību  par iztērētajiem simtiem tūkstošu.

Eiropas Savienība taču neprasa atskaitīties par 33 miljonus, kurus no 2007.gada pie mums jau apguva, kaut gan nekādu bēgļu vispār nav bijis. Viņus vienkārši  aizstāja ar mūsu nepilsoņiem, kuri arī nesaņēma nevienu eiro no ES dāsni dāvātajiem labumiem No nesenajiem 65 bēgļiem, kurus pie mums mēģināja integrēt par prāvu naudu, naturalizējās tikai četri.

Tādēļ jau tagad ir skaidrs, kur un kā tiks iztērēti jauni naudas līdzekļi. Pagaidām nav saprotams tikai viens – cik ilgi pietiks pacietības vienkāršiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru dzīvi pašreizējos apstākļos neviens necenšas uzlabot, taču gribētāju to pasliktināt ir ne mazums.

Igors Meļņikovs