Jaunumi

Par Mums

Vai Latvija izdzīvos bez ES?

Sapnis par vienotu Eiropu bez robežām, plaukstošu, paēdušu un drošu, izrādījās tik trausls, ka pirmais bēgļu vilnis no Tuvajiem Austrumiem nodarīja tai sajūtamu kaitējumu, bet vilnis Jaungada priekšvakarā – sašķaidīja drumslās. Un pasaule ieraudzīja, kā tolerance un citas „demokrātiskas vērtības” pēkšņi pārvērtās par nožēlojamām lupatām, aiz kurām ir skaidri saredzamas Eiropas un Atlantijas biznesa un finanšu haizivju ierobežota loka intereses.

Par izstāšanos no ES sākuši runāt Dānijā, kas ir ES dalībvalsts kopš 1972.gada. Iemesls, kā uzrakstīja dāņu žurnālists Larss Kristensens, ir tas, ka euro, kā kopīga valūta, „parādīja vēsturisku izgāšanos, kas var novest pie daudz postošākām sekām Eiropai un visa kontinenta konkurētspējai. Euro var glābt tikai plašāka integrācija starp Eirozonas valstīm: kopīga finanšu politika, kopīgu obligāciju izlaišana, gatavība pārvest milzīgus atskaitījumus no bagātajām valstīm uz nabadzīgajām valstīm. Tomēr tas ir pretrunā ar ES valstu iedzīvotāju interesēm, jo tam nepieciešams atteikums no nacionālās drošības līdz līmenim, kuru vēlētāji uzskata par nepieņemamu”.

Par pirmo klupšanas akmeni kļuva viendzimuma laulību un līdzīgu „netradicionālās orientācijas smalkumu” legalizācija. Kad migrantu pūļi nekontrolējami ieklupa Vecajā pasaulē, draudot iznīcināt nevis iedomātas, bet gan īstas Eiropas vērtības un visu dzīves iekārtu, tad ES valstis viena pēc otras sāka burtiski sabotēt eirokomisāru rīkojumus par kvotām bēgļu uzņemšanai. Un ne tikai sabotēt.

Somijas eiroparlamentārietis Pāvo Veirinens savāca 53 tūkstošus Somijas pilsoņu parakstu par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības zonas. Tagad parlamentam šāda iespēja jāizskata. P.Veirinens uzskata, ka Somijas iestāšanās ES un atteikums no nacionālās valūtas par labu euro bijis nelikumīgs.

Par vēlēšanos izstāties no ES izteicās 51% kompānijas „Survation” aptaujāto Lielbritānijas pilsoņu. Polijā, pat Lietuvā, sāka izskanēt paziņojumi par izstāšanos no ES.

Neaizmirsīsim par Grieķiju, kas vēl pērn referendumā nobalsoja par izstāšanos no eirozonas un ES, kā arī tagadējām demonstrācijām Francijā, Zviedrijā, Beļģijā, Vācijā un Itālijā. Visur šajās valstīs parasti ļaudis pieprasa no savām valdībām izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, darbojoties kā ASV uzticamais vasalis, vispirms ieviesa sankcijas pret Krieviju un tad nodarīja kolosālu kaitējumu ES valstu ražošanai, bet tagad iznīcina tās ar Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas migrantu  palīdzību, kuru ir pārpārēm.

Šīs divas nelaimes: sankcijas un migranti, protams, ir skārušas arī Latviju. Par mūsu mazās valsts budžetam milzīgajiem zaudējumiem tomēr caur zobiem izteicās premjeres amatu atstājusī L.Straujuma.  Viņas kolēģi politiķi atzina arī, ka Latvijai nāksies uzņemt tik migrantu, cik pēc ES ierēdņu sadales norīkos.  Turklāt, „mūžīgās opozīcijas” – „Saskaņas” līderis J.Urbanovičs vispār pieaicināja uzņemt pēc iespējas vairāk bēgļu, bet kurš būs pret – tas ir rasists.

Rīcības partija, kā eiroskeptiķu partija, no savas pastāvēšanas sākuma bija pret Latvijas iestāšanos ES, vēl jo vairāk, eirozonā. Attiecībā uz migrantu uzņemšanu mēs bijām pirmie, kas pateica „nē” šai idejai, lai gan republikas masu mediji draudzīgi noklusēja par mūsu pirmo Latvijā piketu pret bēgļu uzņemšanu. Ziemassvētku nakts notikumi Ķelnē un citi traģiski notikumi Vācijā, Dānijā un Francijā apstiprina mūsu taisnību.

Vai Latvija var izstāties no ES? Jā, var. Lisabonas vienošanās šādu procedūru paredz, tāpēc nevajag klausīties tos, kas runā, ka tas iznīcinās mūsu valsti. Viss ir tieši otrādi. Es, būdams cilvēks, kas strādājis biznesa sfērā, un daudzus gadus aktīvi nodarbodamies ar sabiedriski politisku darbību, vairākkārt ziņoju par mūsu valdošo partiju pārstāvju izvēlēto ceļu postošumu. Viņi faktiski nodeva visas valsts nacionālās intereses. Šodien mums nav nedz patstāvības, nedz rūpniecības, nedz lauksaimniecības, nedz saliedētas sabiedrības – nekā, ko tik dāsni solīja dedzīgie dziedātāji un dejotāji 90.gadu barikādēs.

Jā, daudzu no viņiem jau sen nav Latvijas politiskās elites rindās. Tiesa, sabiedrības apziņā mēģina ieviest domu par to, ka Latvija neizdzīvos bez ES finansiālās palīdzības. It kā, milzīgā nauda būtu nākusi valstī infrastruktūras attīstībai. Tomēr kautrīgi tiek noklusēts par to, ka valsts faktiski saņem virtuālu naudu, taču atgriež šīs „dāvanas” ar visai reālu naudu, ko saņem no valsts iedzīvotājiem. Turklāt stūrgalvīgi netiek paziņots, cik Latvijas iedzīvotāju paaudžu un cik gadus atmaksās šo „palīdzību”. Vai tad nav zināms, ka piešķiramie līdzekļi, pat ja tiek tērēti konkrēta mērķa realizācijai, tad stipri vien samazinātā apmērā. „Drēbnieku”, kas veiksmīgi izgriež „pārpalikumus”, lomu pilda konkrētas personības, kas arī saņem tā saucamo „kukuli”. Citādi no kurienes tad rodas šis „veiksmes stāsts” tam nelielajam skaitam cilvēku bez sirdsapziņas un goda vienkāršu ļaužu totālas nabadzības fonā, kuru dzīves līmeni daži pētnieki salīdzina pat ar Hondurasas rādītājiem?  Savu „māsiņu” fonā Latvija izskatās daudz sliktāk, neskatoties uz to, ka ap 90.gadu sākumu mēs bijām daudz attīstītāki. Šodien tā pati Igaunija ievērojami apsteidz mūs pēc daudzām pozīcijām. Ir ne tikai kvalitatīvi paši ceļi, automašīnu īpašnieki ir atbrīvoti  no nodevām ceļu nodokļa veidā; degviela ir lētāka, lai gan benzīna litra cenā jau iekļauts tas pats ceļu nodoklis. Tas nav vienīgais piemērs tam, ka lēnīgie igauņi ir apsteiguši mūs daudzos pagriezienos.

Vienīgais, ko mēs reāli esam sasnieguši šo gadu laikā, ir tas, ka mēs labi izmācījāmies viena no trīs Baltijas „kaujas mopšu” lomu, kuriem pēc aizokeāna saimnieka norādes vajag spiedzīgi vaukšķēt austrumu kaimiņa virzienā. Vai tad tiešām tas ir tas pats mērķis, kura virzienā visus šos gadus valdošie ir stūrgalvīgi vilkuši mūsu valsti, mānot vai ignorējot tautas intereses un cerības?

Ja atmest visus briesmu stāstus, ko ievieš Latvijas iedzīvotāju apziņā, un painteresēties par godīgo ekonomistu un citu neangažētu speciālistu viedokli, tad viņi ne tikai paskaidros, kāpēc Latvija bez ES visai reāli var īstenot sevi kā valsts, bet arī pateiks, kā to izdarīt efektīvi, pārredzamos termiņos, neaplaupot un nepazemojot mūsu valsts iedzīvotājus. Konkrēti soļi atgriešanai pie nacionālās valūtas, izstāšanās no Latviju iznīcinošā sveša diktāta ļaus attīstīt ekonomiku, piesaistīt investīcijas, uzlabot savstarpēji izdevīgas attiecības ar tradicionāliem kaimiņiem. Kultūras, vēstures un sakaru ar sabiedrību jomā nepieciešams nojaukt visus mākslīgi uzceltus šķēršļus, cilvēku attiecībās par galveno noteikt cieņu, taisnīgumu un vienlīdzību.

Tieši tādas vienkāršas un saprotamas darbības sagaida Latvijas tauta.

Tomēr nav nekādas pārliecības par to, ka pašreizējie valdošie, vai tas būtu kaut trīsreiz jauns valdības sastāvs (īstenībā pa jaunam sajaukts apnikušu bezkrāsainu politiķu spēļu kāršu komplekts), ir spējīgi izdarīt vismaz vienu kustību valsts un tās vēlētāju labā.

Igors Bēniņš