Jaunumi

Par Mums

Latviju ar varu inficē ar „zilo mēri”

Pirmā geju parāde Rīgā, kas skaita ziņā bija neliela un pabailīga, norisinājās 2005.gada jūlijā. Vairākus desmitus homoseksuālistu apsargāja policijas pūlis. Ne velti. „Aiz kordona” policistus plēsa un mētāja vienotā brāzienā latviešu nacisti, krievu nepilsoņi, partiju pārstāvji un valsts bezpartijas iedzīvotāji, – visi atklāti izteica savu nesamierināmo nepatiku „geiropiešiem” spalvās zem varavīksnes karogiem.

Obama teiks: „Vajag”, Latvija atbildēs: „Klausos!”

Taču, neskatoties uz sabiedrības noraidošo attieksmi, geju parādes Latvijas galvaspilsētā sākušas atkārtoties. Pēdējo, kas norisinājās pavisam nesen, var nosaukt par jubilejas: neķītrajai darbībai ir jau 10 gadi. Šajā laikā geju parādes skaita ziņā ir samilzušas – uz Rīgu „patusēties” brauc seksuālās orientācijas brāļi un māsas no dažādām šajā ziņā attīstītām valstīm – mūsu kaimiņiem ES ietvaros. Pirmajās rindās, protama lieta, maršē, tagad jau ar Rinkēviču pie rociņas, patiesie „demokrātisko vērtību” sargi no Amerikas vēstniecības.

Pagaidām līdz otrajai Latvijas pilsētai Daugavpilij, kā arī līdz Ventspilij, Liepājai un citām pilsētām viss šis duļķainais vilnis nav atplūdis. Taču tas ir tikai pagaidām. Var manīt, ka Latvijas sabiedrība, kas gandrīz līdz komas stāvoklim ir nomocīta ar Latvijas „panākumiem” ekonomikā un sociālajā dzīvē, jau ne tik karsti pauž savu sašutumu par puskailajiem večiem parūkās un ar lūpu krāsu. Daudzi ir jau gatavi piekrist: lai jau krata savas pēcpuses, tik mūs liek mierā. Neliks gan mierā, un vēl kā! Nepaspēsim atskatīties, un paklausīgie Saeimas deputāti pieņems vajadzīgo likumu tik tā; vai tad veltīgi ASV valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka lesbiešu, geju, biseksuālu cilvēku, transpersonu goda nostiprināšana ir pamats cīņai par cilvēka globālajām tiesībām. 26.jūnijā ASV Augstākā tiesa nolēma legalizēt viendzimuma laulību reģistrāciju visā Savienoto Štatu teritorijā. Tas pats Kerijs pēc tā visai nepārprotami izteicās: „Augstākās tiesas lēmums sūta skaidru signālu uz katru zemeslodes nostūri: neviens likums nespēs stāties pretī taisnīguma vilnim”.

Nevienam nav noslēpums, cik lielā mērā Latvija ir atkarīga no Vašingtonas „apgabala komitejas”. Tādēļ var nešaubīties, ka politiķi ar izcilu centību izpildīs „Lielā brāļa norādi”. It īpaši, ja mūsu iebiedētā sabiedrība kārtējo reizi nodemonstrēs vergu pazemības triumfu.

Vakar – psihisks traucējums, šodien – „īpašība”

Lai nu kā, Latvijas iedzīvotāji, kuri pārsvarā dzīvo balstoties uz tradicionālām vērtībām, dažreiz patiesi nesaprot, kādā veidā šī publika, kas vaibstās parādēs, var izrādīties bīstama?

Ar ko ir bīstams psihiski nepilnvērtīgs cilvēks? Paranoiķi, piemēram, ir visai simpātiski cilvēki, kamēr viņu smadzenēs kaut kas nenoklikšķ. Starp citu, psihiatri var nosaukt veselu duci dažādu noviržu: ekshibicionisms, zoofilija, nekromantija un citas „īpašības”, kas liecina par to, ka cilvēka psihe ir bojāta. Aptuveni pirms 25-30 gadiem šajā kategorijā bija iekļauts arī homoseksuālisms  – tieksme uz viendzimuma mīlestību arī tik klasificēta psihiska novirze. Tagad viendzimuma mīlestības piekritējus neuzskata par psihiski nepilnvērtīgiem. Paši sevi viņi dēvē par „īpašiem”, ar to dodot mājienu par zināmu elitaritāti. Viņi nejūt riebumu, kā piemēru minot izcilus rakstniekus, māksliniekus, muzikantus, kuri arī bija „īpaši”. Bieži vien tas ir nekrietns ģēniju, kuri no viņsaules jau nevar atbildēt uz aizvainojumu, apmelojums, kā arī klaja jēdzienu samainīšana: ģēnijs nevis tāpēc, ka „zilais”; taču tā kā ģēniji patiešām nelīdzinās  parastiem cilvēkiem, viņu galvā var būt savi tarakāni, tostarp arī „zilie”. Tikai, lūk, šie ģēniji no tā mocījās un cieta, nevis dižojās, izrādot visiem savu netradicionālo orientāciju, kā to tagad dara nekam nederīgi ļautiņi, kuri ir zaudējuši normālam cilvēkam tik dabisku īpašību kā kauns.

Starp citu, „zilā” lobija pārstāvji nekad neizstāstīs par to, kādi spiediena uz medicīnas savienību kloķi tika iedarbināti, lai liktu pasaules līmeņa autoritātes psihiatrijas un psiholoģijas jomā izsvītrot homoseksuālismu no psihisko slimību saraksta. Tad arī ausīm netīkamais vārds „pederasts” tika aizstāts ar neitrālāku „homoseksuālis”, un tālāk radās viegls vārds „gejs”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē jautrs, vieglprātīgs, līksms. Vienu vārdu sakot, tauriņš. Skan noteikti daudz atraktīvāk, un sabiedrība jau nebīstas, pat ja valsts ārlietu ministrs paziņo visai Eiropai, ka viņš ir gejs. Ja E.Rinkēvičs būtu paziņojis: „Es esmu pederasts un esmu par to lepns”, tad lepnuma uzreiz kļūtu daudz mazāk – piekrītiet, skan kaut kā šerpi.

Lūk, pirmās briesmas ir tās, ka „zilais lobijs” ir ļoti aktīvi ķēries klāt mūsu apziņas pārformatēšanai. Uzspiežot normālajam cilvēku vairumam domu par savu „īpatnību”, homoseksuālisti necīnās par savām tiesībām, vēl jo vairāk, viņi jau sen izmanto visu, vai tās būtu tiesības uz dzīvi, darbu, medicīnisko apkalpošanu utt., viņi grib iedvest mums domu par to, ka mēs ar savām tradīcijām un kristiešu morāli esam nepilnvērtīgi un mūsu vieta ir sociālās dzīves nomalē. Viendzimuma laulību legalizācija ir tikai vēl viens apstiprinājums tam. Nākošais solis, kā atzīmē daudzi eksperti un sabiedriskie darbinieki, būs prasība legalizēt pedofiliju. Šo soli jau plāno spert Holandē, pazeminot „piekrišanas vecumu”, t.i., vecumu, kad var stāties seksuālās (un homoseksuālās!) attiecībās, līdz 12 gadiem. Homoseksuāli pāri jau sen uzņemas audžuvecāku lomu. Un audzināšanas homoseksuālistu ģimenēs statistika ir vienkārši biedējoša! Tādēļ viņu izplatību masu saziņu līdzekļos ar visām varītēm aizliedz, bet psihologus, ārstus un līdzīgus speciālistus cietsirdīgi vajā, līdz pat fiziskai iznīdēšanai.

Vai mūsu politiķi līdzinās homoseksuāļiem?

Naivi domāt, ka „zilais mēris” virzās pa valstīm un kontinentiem pats par sevi. Jaunu ideju iepotēšanai ir iedarbināti milzīgi spēki un līdzekļi.

Skat, kurš Latvijā izspiež cauri „demokrātiskās vērtības”? Mūsu politiķi, pirmām kārtām, no „Vienotības” un citām partijām no valdošās koalīcijas. Lai nu kā, arī „Saskaņas” arī, šķiet, gandrīz piekrīt, spriežot pēc tā, kāda bija Rīgas vadības attieksme pret krāsaino jubilejas sabatu.

Bēdīgākais ir tas, ka tādus politiķus, kuri šodien pārstāv Latviju, mums nav atsūtījuši no kosmosa – mēs paši viņus ievēlējām un visādi veicinājām stāšanos visos nozīmīgākajos valsts amatos, Saeimā un pat Eiropas struktūrās. Tad mums šķita, ka vēlēšanās mēs balsojam par psihiski pilnvērtīgiem cilvēkiem. Šodien daudzu uzskata, ka mūsu politiskā virsotne ir nopietni slima, jo veselā saprātā nav iespējams ar tādu maniakālu neatlaidību stūrēt valsti aizā, nolemjot tautu nabadzībai vai piespiedu emigrācijai. Var pieļaut, ka mūsu politiķiem arī ir izteikta netradicionāla orientācija – viņi orientējas nevis uz valsts attīstību un uzplaukumu, bet gan uz tās degradāciju un izmiršanu. Tas ļoti līdzinās homoseksuālai „mīlestībai” un laulībām. Varbūt homoseksuālisti un tiem līdzīgie mūsu valdošajiem ierēdņiem ir tik mīļi pēc līdzības principa? Lai nu kā, homoseksuālistus par to tieksmēm Eiropā nevajā un aiz restēm nesēdina. Bet politiķiem šādas privilēģijas nav. Par savas valsts izjaukšanu katram no tiem jāatbild un jāizcieš sods. Šķiet, Latvijas tauta ir tiesīga to pieprasīt un iegūt. Tad jau redzēs, varbūt arī „zilā mēra” epidēmija mazināsies.

Igors Bēniņš





Parakstīties uz jaunumiem